Vācijā dibināto latviešu korporāciju 70 gadu dibināšanas gadasvētki


Vācijā dibināto latviešu korporāciju 70 gadu dibināšanas gadasvētku Svētku akts Latvijas Universitātes Lielajā aulā.
Akadēmiskā runa: fil! Vaira Vīķe — Freiberga, spīdola
“Korporāciju dibināšanās ārzemēs. Kāpēc tas notika un ko tas deva? ”

 

Dr. Vairas Vīķes-Freibergas akadēmiskā runa Vācijā dibināto latviešu studentu un studenšu korporāciju 70 gadu jubilejas svētku aktā Latvijas Universitātes Lielajā aulā 27. V 2017

 

Augsti godātais Latvijas Universitātes rector magnificus Mužnieka kungs, ļoti cienītā Liepājas Universitātes rektore Dace Markus kundze, augsti godātais Latvijas Lauksaimniecības prorektora kungs, godātie studentu un studenšu korporāciju prezidiji, filistri un filistres, krāsneši un krāsneses, zēni un meitenes, dārgie viesi!

Mēs svinam 70 gadu jubileju veselai virknei studentu un studenšu organizāciju, no kurām viena gan nav šeit klātesoša. Un varbūt iziesim vēlreiz cauri tam sarakstam, kāds viņš ir šīm Vācijā dibinātām korporācijām. Tātad pionieri un pirmie, kas sāka iniciatīvu bēgļu nometnēs pulcētos studentus apvienot pēc tām pašām tradīcijām, kādas bija valdījušas Latvijas Universitātē, bija korporācija Fraternitas Imantica 18. februārī 1947. gadā. Viņiem sekoja 1947. gada 11. martā studenšu korporācija Spīdola – pati pirmā sieviešu korporācija, kas dibināta ārpus Latvijas. 14. martā, kas bija Pinebergā Baltijas Universitātes gadadiena, dibināja Gersicania. Pēc tam sekoja studenšu korporācija Zinta, tad Fraternitas Cursica. Taču, kā jau mēs dzirdējām, bija studenti arī Dienvidvācijā, amerikāņu okupācijas zonā, kamēr Hamburga un Pineberga bija britu okupācijas zonā. Dienvidos, Minhenē, blakus Vanenicai, kas apvienoja studentus, kas studēja tā sauktā UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration) , ko mēs visi devējām par Unru, tika dibināta arī studenšu korporācija Staburadze, kas šodien gan nav pārstāvēta mūsu vidū. Bet varbūt pirms runājam par šīm korporācijām atgādināšu mazliet tiem, kas to nav piedzīvojuši, kādi toreiz bija apstākļi, kuros piedzima šīs organizācijas, kuru gadadienu mēs šodien atzīmējam.

Tā bija pēckara Vācija, kas bija karu sākusi 1939. gada 1. septembrī ar lielām ambīcijām par savu dzīves telpas paplašināšanu, un ar lieliem plāniem, starp citu, ne tikai par Baltijas valstu iekarošanu, bet ar laiku viņu to iedzīvotāju, kas vēl nebija iznīcināti rasistiskās masu slepkavībās, pārvietošanu tālāk uz austrumiem. Bija plānots šeit Baltijas telpu ģermāniskot, lai vāciešiem būtu vairāk Lebensraum – dzīves telpa. Mēs redzam, ka šīs hitleriskās, nacistiskās idejas bija pietiekami bīstamas un Baltijas telpas nākotnei draudīgas, taču kara laikā tās vēl tika turētas slepenībā. Baidoties par vācu militāro pārspēku, cīņā pret viņiem Rietumu sabiedrotie iesaistīja arī  Padomju Savienību kā sabiedrotos, kaut gan Pirmā pasaules kara laikā viņi bija ļoti raudzījušies to nedarīt un boļševismu neatbalstīt. Kad Vācija zaudēja karu un sabruka, faktiski iestājās nevis miers, bet tika noslēgts tikai pamiers. Vācijas teritorijā tobrīd atradās miljoniem bēgļu gan no Baltijas valstīm, gan no citām Austrumeiropas valstīm, gan  arī no Austrumvācijas krievu okupācijas zonas. Dīvainā kārtā, tā sauktā krievu okupācijas zona nesastāvēja tikai no sarkanarmijas ieņemtām teritorijām, bet arī no tādām kuras bija atbrīvojuši un iekarojuši vai nu amerikāņu, vai britu spēki. To skaitā bija Meklenburga, kuru ieņēma britu karavīri un kuru drīz pēc pamiera nodeva krieviem, tai skaitā bija Tīringene Vācijas dienvidos, kuru ieņēma amerikāņi, bet kuru arī atdeva krieviem. Kā zināms, visa Austrumvācija vēlāk kļuva par Vācijas Demokrātisko Republiku. .

Latviešu bēgļi, tie, kas neatgriezās mājās, tie, kas vardarbīgi netika atgriezti mājās, tika izvietoti trīs Rietumu sabiedroto okupācijas zonu dažnedažādās mītnēs un nometnēs. Visvairāk latviešu bija koncentrēti tieši ziemeļos, britu okupācijas zonā un dienvidos, amerikāņu okupācijas zonā. Britu zonā Lībeka bija viens no centriem – senā Hanzas pilsēta Lībeka, kuras panorāmu mēs visi varam apbrīnot mūsu Melngalvju namā, kur tas redzams pa visu sienu –, Lībekā bija ļoti daudz bēgļu dažādās nometnēs: Mēzenes kazarmas, Valderzē nometne, Artilērijas nometne, Saules nometne. Lībekā bija koncentrēti daudz latviešu rakstnieki, intelektuāļi, profesori, un saujiņa no viņiem sāka runāt par to, ka, ja Latviešu Centrālā komiteja izveidoja ļoti ātri – jau 1945. gada rudenī – bēgļu nometnēs pirmās ārkārtīgi improvizētās pamatskolas un tad vidusskolas, tad bija taču ļoti daudz jauniešu tieši studiju vecumā, kam kara dēļ bija vai nu pārtrauktas studijas, vai kuri nebija varējuši tās iesākt. Šie jaunieši, tā pat kā bēgļu gaitās nonākušie bijušie profesori, uz nezināmu laiku bija nolemti nometņu dzīves dīkdienībai, jo neviens nezināja, kāda būs bēgļu nākotne. Ja sākumā daudzi vēl cerēja, ka varbūt sabiedrotie pieprasīs, lai Baltijas valstis varētu atgūt savu neatkarību, tad, redzot, ka pat plašas Vācijas okupācijas zonas bez skaidri saredzama iemesla tika  nodotas Padomju spēku pakļautībā, tad  bēgļiem lēnām kļuva skaidrs, diezin vai katram sava mūža laikā kādreiz būs lemts dzimtenē atgriezties un atgūt brīvu Latviju. Gluži tāpat tas bija ar igauņiem un ar lietuviešiem.

Ir vienmēr kāda personība, kas izceļās pār citām, un šai gadījumā tas bija porofesors Fricis Gulbis, kas uzsāka ārkārtīgi grūto ceļu lai pēckara Vācijā tiktu nodibināta Baltijas universitāte, kurā mācīties varētu visu trīs Baltijas valstu bēgļi kā studenti. Viņam un viņa domu biedriem nācās cīnīties par šo ieceri ar britu okupācijas zonas pārstāvjiem, ar britu Ārlietu ministrijas pārstāvjiem, ar UNRRA ierēdņiem, daudzi no kuriem bija cilvēki ar relatīvi necilu kultūru un izglītību, un kam bieži – it īpaši britiem – bija  diezgan snobiska un nievājoša attieksme pret bēgļiem no Austrumeiropas, un it sevišķi jau baltiešiem. Radās iespaids, ka viņu acīs tās bija tikai trīs valstiņas, kas tik neilgu laiku vien bija pastāvējušas, salīdzinot ar viņu dižo imperiālo un kolonizatoru vēsturi. Šī cīņa, starp citu, ir attēlota vairākās atmiņu grāmatās, un ir interesanti ar to iepazīties: es jums varu teikt, ka tas ir gluži saistošs dēku romāns par šiem laikiem un par to, kā viņiem šai cīņā ir gājis. Tur detaļās ir varbūt mazliet atšķirīgas versijas par to, kā tieši notikumi virzījušies un kāpēc, kaut vai starp profesora Edgara Dunsdorfa un citu iesaistīto atmiņām, taču galvenos vilcienos aina ir pietiekoši skaidra. Rezumēsim: 1946. gada jau pašā sākumā tiek nodibināta Baltijas Universitāte pie Hamburgas Universitātes. Tiem no Jums, kas ir redzējuši mūsdienu lielpilsētu Hamburgu, būs grūti iedomāties, kas tā toreiz bija par vietu. Es to atceros kā maza meitene, ko no Lībekas pamatskolas skolotāja ar vilcienu veda uz Hamburgu rādīt, kas nu ir palicis – un maz tur bija palicis – no ļoti slavenā Hāgenbekas zoodārza. Mēs, bērni, raugāmies pa vilciena logu un gaidām, kad iebrauksim pilsētā. Braucam, braucam, un redzam tikai ķieģeļus, sagrautas ēkas, drupu kaudzes, krāsmatas. Es prasu savai skolotājai, kad tad mēs beidzot ieradīsimies Hamburgā, jo skaitās, ka viņa no Lībekas nav tālu. Viņa  saka: “Mēs jau pusstundu braucam cauri Hamburgai.” Bet tur burtiski nebija ķieģelis uz ķieģeļa palicis. Latviešu bēgļi, bija izvietoti galvenokārt nometnē, ko sauca par zoo nometni – gluži kā zooloģiskā dārza zvēri. Taču varu jums pateikt, ka šis zooloģiskais dārzs ir ļoti vēsturiski slavens, jo viņš viens no pirmajiem ļoti tālredzīgi centās dzīvniekus izvietot pēc iespējas –– dabiskos apstākļos. Pēc kara, diemžēl,  tie zvēri bija vai nu apēsti, vai britu okupācijas spēku piesavināti un aizvesti uz Lielbritāniju.

Šajā drūmajā vidē un apstākļos baltiešiem – būtībā latviešiem galvenokārt kā virzītājspēkam – pēc lielām cīņām izdevās iegūt atļauju no britu Ārlietu ministrijas nodibināt Baltijas Universitāti. Tā nu bija pirmā izdevība studentiem no Baltijas valstīm kopā studēt, kaut gan kopējā mācību valoda bija vācu, tikai atsevišķi humanitārie priekšmeti bija katrs valsts savā valodā. Stādieties priekšā tos apstākļus, kur tātad ir miljoniem dažādu tautību bēgļi, no kuriem ļoti daudzi vienkārši nīkst barakās ar, ticiet man, ļoti vāju kaloriju devu un ļoti bēdīgu garšas un izskata ēdienu, gadiem ilgi bez nekādas izpratnes par to, kas nākotnē viņus varētu sagaidīt. Par šo vispārējo kontekstu jūs varat lasīt dažāda veida literārus darbus gan Gunara Janaovska, gan Dzintara Soduma, gan daudzu citu trimdas rakstienku romānos vai viņu dzīves atmiņās. Šo literatūru arī ir vērts izlasīt, lai saprastu cik ārkārtīgi drūma bezcerība toreiz valdīja: dzimtene bija zaudēta, viss bija atstāts aiz muguras – viss tas, kas veidoja cilvēku identitāti, viņu piederības sajūtu, viņu vērtības sajūtu, viņu cilvēciskās un draudzības, un radniecības saites ar saviem tuviniekiem –, viss tas bija sarauts. Daža laba laimīga ģimenes izbrauca pirmā sastāvā, bet tas bija izņēmums.

Bija ļoti daudz jaunu cilvēku, it sevišķi jaunu puišu, kas bija iesaukti armijā pašās kara beigās, kas bija absolūti vieninieki, un  daudzi no viņiem, kā varētu teikt, nogāja no ceļa un nepiepildīja savu potenciālu kā indivīdi un kā cilvēki tieši tāpēc, ka viņiem nebija nekas, kas viņus atbalstītu – nebija tēva, nebija mātes, nebija krusttēva, nebija aizbildņu, kas viņus virzītu un mudinātu kaut ko darīt. Tamdēļ Baltijas Universitātes dibināšana tādos apstākļos iezīmē ārkārtīgi būtisku pavērsienu.  Protams, bija jau arī enerģiski un talantīgi latvieši, igauņi, lietuvieši, kas bija  uz savu personīgo iniciatīvu spējuši iestāties slavenās, izcilās vācu universitātēs, kas arī cīnījās ar ļoti smagiem pēckara apstākļiem. Viņi bija Heidelbergā, viņi bija Tīringenē, viņi bija visās iespējamās universitātēs, tai skaitā Hamburgas Universitāte, tai skaitā Minhenes Universitātē, bet viņi bija mazākumā pret kopējo bēgļu skaitu

Kad tika nodibināta Baltijas Universitāte,  pie Hamburgas Universitātes viņiem tika atļautas iespējas izmantot dažas laboratorijas. Kaut pēckara apstākļos arī tur viss bija sapostīts, ļoti primitīvs un neadekvāts, tomēr kaut kas tur principā bija. Baltiešiem iedeva Hamburgas Vēstures muzeja ēku, kurai viena puse bija sabumbota, otra puse puslīdz vēl turējās. To baltieši skaisti izremontēja; uzkrāsoja uz aula magna ēkas ļoti skaistu sienas gleznojumu, kur bija attēloti augšā trīs Baltijas valstu ģētrboņi, un tiem apakšā Baltijas Universitātes astoņu fakultāšu simboliskie, ikoniskie attēli, kaut kas līdzīgs tam, kas šeit Latvijas Universitātē ir redzams gar mūsu aulas sienām.

Diemžēl, pēc ļoti rūpīgā darba, ko baltieši bija ieguldījuši šī  Vācijas Vēstures muzeja Hamburgā telpu izremontēšanā, britu okupācijas spēki ļoti laipni viņiem paziņoja, ka tagad var no tā izvākties: muzejs tiek atdots vāciešiem, un Baltijas Universitāte tiek pārvietota uz Hamburgas priekšpilsētu – Pinebergu, kur atradās bijusī nacistiskās Vācijas aviācijas skola. Tur ēkas nebija sabumbotas, bet nekurinātas gan. Universitāte pārvācās tur, un tieši šajos nekurinātos turienes magna aula pagrabiņos sanāca šeit klātesošo korporāciju dibinātāji, un šajos drūmos, nospiestos, neskaidrības, nedrošības, neziņas apstākļos nodibināja savas organizācijas, izvēlējās savas krāsas un to simbolus, izvēlējās ļoti cēlas un cienīgas devīzes. Ar iepriekšējo paaudžu Latvijas Universitātes labas gribas filistriem un filistrēm kā krusttēviem un krustmātēm, šie uzņēmīgie studenti un studentes sāka veidot savus komānus, vadoties no savu krustvecāku korporāciju paraugiem, taču cenšoties tos pilnveidot, pielāgojot toreizējiem apstākļiem. Bet latvieši nebūtu latvieši, ja nebūtu bijuši arī strīdi. Kā citādi? Universitāte bija maza – tikai tūkstoš studenti. Viņa pastāvēja tikai trīs gadus, bet viņai  bija milzīga vētsuriska ietekme, tamdēļ mēs viņu šodien vēl te arī atceramies.

Kad mācību process šajā universitātē bija sācies,  studenti un studentes bija priecīgi, ka viņi var uzsākt vai turpināt savu augstāko izglītību, kaut arī tas notika neadekvātos apstākļos, kas nav salīdzināmi ar studiju apstākļiem, kādi tie ir šodien – to derētu šodienas studentiem atcerēties. Bet, lūk, viņi būtu labprāt vēlējušies arī savu sabiedrisko dzīvi veidot pēc tiem brīnišķīgajiem stāstiem, par kādiem vecākās paaudzes filistri un filistres stāstīja: “Kā mēs tur pastaigājāmies Rožu gaitenī Latvijas Universitātē, cik tas bija romantiski, un cik tas bija skaisti, un kādas mums bija Kalpaka balles Virsnieku klubā, un kā mēs toreiz dzīvojām, un kā toreiz mēs tur strādājām, un cik tas tiešām bija vienreizēji un brīnišķīgi.” Un bēgļu jaunie studenti un studentes teica: “Bet mēs jau arī gribētu kaut ko tādu skaistu un brīnišķīgu piedzīvot! Labi, mums ir jādzīvo nodilušās, pussabrukušās, nekurinātās kazarmās ar tukšiem vēderiem. Bet mēs esam jauni un enerģiski un mums arī gribētos izbaudīt to korporācijas garu, par ko tik daudz esam dzirdējuši: to piederības garu, to draudzības garu, to studentu buršikozo garu – zēnu gadījumā. Mēs labprāt gribētu to saglabāt, mums viņš šķiet simpātisks – lūdzu, uzņemiet mūs, pieņemiet mūs, rūpējaties par mums gluži tāpat kā mēdzāt to darīt savā Latvijas universitātē!” Un ko viņi dabūja kā atbildi? Atbilde bija tāda: “Piedodiet, mēs tikām dibināti pie Latvijas Universitātes, un līdz ar to, ka esam atstājuši LU, mūsu darbība ir pārtraukta, un svešā zemē mēs neesam tiesīgi vai tiesīgas darbību atsākt.” Atbilde bija vienprātīga gan no vīriešu, gan sieviešu korporāciju puses. Dažādos laika biedru atmiņu stāstos jūs dzirdēsiet dažādas versijas par iemesliem, kamdēļ tā notika. Tika, piemēram, stāstīts, ka tas nevarot notikt tamdēļ ka korporantu neesot pietiekamā skaitā. Par laimi pietiekamā skaitā bija atsevišķas filistres un filistri, kas uzņēmās atbildību audzināt tās studentes un tos studentus, kas bija nolēmuši dibināt pavisam jaunas korporācijas. Tā, piemēram, bija dzintru filistres, kurām spīdolas ir ļoti pateicīgas, jo šīs dažas dzintras piekrita korp! Spīdola meitenes audzināt un  garantēt viņu komānu, tāpat daugavietas vēlāk ņēma savā paspārnē gan zintas, gan staburadzes. Tas pats notika ar jaunajām studentu korporācijām, kas visas sev atrada krusttēvus. Labi, ka bija tādas labas gribas filistres un filistri, kas uzņēmās šo tīri vai personīgo krusttēvu un krustmāšu lomu. Viss notika– viņi piereģistrējās tagad pie Baltijas Universitātes, neskatoties uz daudzu vecāko Rīgas korporāciju filistru iebildumiem, kuri uzskatīja, ka īsta latviska korporācija var būt tikai pie Latvijas Universitātes.  Citur, pēc definīcijas, latviska korporācija nevar būt, citā zemē tāda nevar būt, un viss. Ļoti žēl par to jauno paaudzi, kam jāstudē svešumā, lai Dievs ar viņiem, bet tā nav mūsu problēma. Bet tie jaunieši tā nejutās, viņiem bija jādzīvo tāds mūžs, kādu liktenis ierādījis un, paldies Dievam, bija tie  no vecākās paaudzes kas tomēr saprata – kaut kas ir jādara.

Kad Baltijas Universitāte savu trīs gadu pastāvēšanas laikā nosvinēja savu pirmo gadadienu,  gersikāņi to izvēlējas par savu dibināšanas dienu, bet – septembrī tika nolemts atzīmēt arī Latvijas Universitātes gadadienu. Kaut tēvzeme bija zaudēta,  tās tradīcijas izmisīgi gribējās respektēt un saglabāt. Tāpat kā tas savulaik notika Rīgā, to vajadzēja cienīgi atzīmēt, korporācijām tajā uzņemoties vadošu lomu. Situācija vienkārša nebija. Gulbja kungs bija pirmais visas Baltijas universitātes rektors, kas lielā mērā visu to lietu nodibināja, taču lai uzturētu paritāti starp trim baltiešu tautām,  katrai tautai bija arī savs rektors – tautiskais rektors. Latviešu tautiskais rektors tobrīd bija profesors Edgars Dunsdorfs. Edgars Dunsdorfs bija ne tikvien bijušais skautu vadītājs, viņš bija arī izteikts antiburschius. Kā zināms no zīmīgās Gaudeamus rindas: Pereat diabolus, antiburschius  kopš Vidus laikiem raksturoja pašu buršu nostāju pret tiem, kas viņus neatzina vai necienīja. Tā nu īsā laikā korporācijas paguva nonākt konfliktā ar profesoru Dunsdorfu par Latvijas Universitātes gadadienas svinību organizēšanu  Baltijas Universitātē. Latviešu “tautiskais rektors” Dunsdorfs, varbūt pamatoti iebilda, ka galu galā korporācijas ir dažādas, var vienmēr kādu jaunu dibināt, bet korporācijas nav obligātas visiem studentiem. Nav jau kā dažās darba vietās pie lielām firmām, kur, ja ir nodibināta arodbiedrība, visiem ir jāiestājās arodbiedrībā. Nevienā universitātē nekad nav bijis obligāti visiem studenitem iestāties kādā korporācijā. Tā bija brīva izvēle, tās bija māsības un brālības pēc brīvas izvēles un patikšanas.

Lai cik skaitliski maza un lai cik īss tās pastāvēšanas laiks, Baltijas universitāte neiztika bez šādiem  interesantiem konfliktiem, taču laiks to visu izdzēsa un atrisinājā tādā nozīmē, ka 1949. gadā okupācijas spēki un starptautiskās organizācijas nolēma Baltijas universitāti vienkārši slēgt., Tika lemts, ka vairs nevar atļauties bēgļus Vācijā uzuturēt ilgāk, un viņiem gluži vai piespiedkārtā pateica, ka šī zeme ir jāatstāj un jāizvēlās kāda no jaunajām mītnes zemēm kas bija gatavas bēgļus uzņemt kā imigrantus Un līdz ar to profesors Dunsdorfs ieguva darbu Melburnas Universitātē un aizbrauca uz Austrāliju, profesors Gulbis pārcēlās uz Hamiltonu Kanādā, izklīda studenti, izklīda profesori, un diezin vai īslaicīgā Baltijas universitāte vēl šodien tiktu ar tādu respektu pieminēta, ja viens no tās mantojumiem nebūtu bijušas tur dibinātās studentu un studenšu korporācijas.

Tad kas notika tālāk? Pēc kāda laika konstatējām, ka latvieši atkal sāka pulcēties, nevis tagad vairs starptautisko organizāciju sabāzti kazarmās vai barakās, bet izkaisīti pa dažādiem rajoniem svešās pilsētās. Pretēji dažai labai citai tautai, kas bija imigranti svešos kontinentos, latvieši nekad kopīgos geto nedzīvoja, taču organizējās ļoti aktīvi. Ja bija divi latvieši vienā pilsētā, bija noteikti trīs draudzes un trīs biedrības, un bija latviešu studentu klubs, ja pilsētā bija universitāte, jo trimdas latviešiem bija apbrīnojama vēlme pēc augstākās izglītības. Vienkopus atkal pulcējās mazas grupiņas gan veco, gan jauno korporāciju filistres un filistri un  bija jauni studenti un studentes, kas par tām izrādīja interesi, kā daļu no latviskām tradīcijām. Arī šī paaudze, kas Latviju bija atstājuši kā mazi bērni, bija dzirdējuši aizraujošus stāstus par latviešu studentu korporācijām un izjuta vēlmi paši arī tā kaut ko piedzīvot. Bija arī filistres un filistri kas gribēja turpināt savas tradīcijas un izradīja gatavību uzņemt jaunus biedrus, gluži kā tas bija arī starp lietuviešiem un igauņiem.

Tā, piemēram, Toronto kā lielā trimdas latviešu centrā, bija filistres gan no Latvijā, gan Vācijā dibinātām studenšu korporācijām. Dažas no vecākām korporācijām atjaunoja darbību un sāka uzņemt meitenes, bet tikai savu filistru meitas, māsas vai mazmeitas. Tur bija arī grupiņa Pinebergā dibinātās korporācijas Spīdola krāsnešu, tai skaitā vairākas dibinātājas. Viņas nolēma uzaicināt meitenes uz viesu vakariem, uz literāriem vakariem, ļoti demokrātiski, bez jebkādiem priekšnosacījumiem. Ātri izveidojās coetus ar studentēm, kas bija gatavas parakstīt meiteņu solījumu, bet bija jāprasa atļauja Studenšu Prezidiju Konventam, kas starplaikā bija noorganizēts Ņujorkā, ASV un  pārzināja korporāciju dzīvi visā pasaulē, –dot atļauju korp! Spīdola atsākt aktīvu darbību. Un ko jūs domājat? – Vai šāda iniciatīva tika uzņemta ar sajūsmu, vai vismaz ar sapratni? Nē, bija kategoriski iebildumi. Un tieši konkrēti korp! Spīdola gadījumā bija iebildumi no S!P!K!, kur toreiz, ja nemaldos, prezidijā bija korporācija Daugaviete. Argumenti tam nebija īpaši loģiski un skanēja aptuveni šādi: “Nē! Jūs gan ieguvāt īpašu atļauju Vācijā, Eiropā vēl dibināt korporācijas un uzņemt locekļus, bet tagad, kaut kur izkaisītiem dažādās zemēs un universitātēs, tas pilnīgi izslēgts! Mēs, jā, kas reiz darbojāmies Latvijā, mēs uzņemsim savas meitas, savus ģimenes locekļus, to pašu darīs studentu korporācijas ar saviem dēliem, burtiski –fiziskiem dēliem, bet citi? – lai Dievs ar viņiem!” Nu ko, lai kļūst par kanādiešiem, amerikāņiem, austrāliešiem, venecuēliešiem, kā nu kuram liktenis ir ierādījis to mītnes zemi? Tās būtu studentu paaudžu paaudzes, ņemot vērā cik gadu pagāja starp 1947. un 1991. gadu. Grūti tam ticēt, bet pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū tika ļoti stingri un nopietni argumentēts no personām, kas taču sevi uzskatīja par latviešu patriotiem: “Ļoti žēl! Mūsu tradīcijas ir tikai pie Latvijas Universitātes. Nu labi, pie Baltijas Universitātes mēs vēl negribīgi pieņēmām to, kas notika, bet tagad jūs nedrīkstat neko darīt”. Ja tas būtu ticis ievērots, tad Latvijā dzimušie jaunieši visi būtu laimīgi iesaistījušies tikai kanādiešu vai citās vietējas studentu organizācijās. Un, ticiet, man personīgi, studējot Toronto universitātes Viktorijas koledžā, tāpat visiem citiem, mums netrūka, piedāvājumu un izdevību ļoti interesantai, rosīgai un jautrai studentu dzīvei. Mēs, latviešu studenti, varējām baudīt dubultdzīvi. Mums bija vietējā sabiedrība un vietējās universitātes tradīcijas, bet mums tomēr gribējās arī šīs latviskās tradīcijas un latviska vide. Un paldies Spīdolas toreizējām filistrēm– tie bija tie pieci coeti, kas bija uzņemti vēl pie Baltijas Universitātes –, jo viņas spītīgi vienkārši mūs uzņēma. Es biju viena no septiņām meitenēm sestajā korp! Spīdola coetā, kas bija pirmais, ko uzņēma ārpus Eiropas kontinenta, un uzņēma pāri un pret iebildumiem, un pat aizlieguma no vecākām korporācijām. Tā ir tāda vēstures nianse, ko varbūt der atcerēties, padomājat par mūsdienām. Pasaule nav vairs tāda, kāda viņa bija divdesmitajos, trīsdesmitajos gados – es nezinu, vai Latvijas Universitātē vēl šodien meitenes špacierē pa rožu koridoru un uzskata, ka tas ir liels piedzīvojums; virsnieku klubs ir sen nodedzis, pasaule mainās.

Pasaule mainās un līdz ar to mainās sabiedrības parašas, arī daļēji sabiedrības vērtības un paradumi. Taču mēs dzirdam ļoti bieži, gan Latvijā, gan visur citur Eiropā, ka jauniem cilvēkiem prasās pēc tādām vērtībām un ideāliem, kas nekad nenoveco. Un ne tikai jaunie vien – visu paaudžu ļaudīm dzīvē pietrūkst kaut kas ļoti būtisks, ja nav kas viņiem stāda priekšā vērtības, par kurām ir vērts cīnīties. Ja raugāmies uz korporāciju devīzēm –  tās iekļāva dziļu mīlestību pret dzimto zemi, gatavību arī liet asinis un atdot par to savu dzīvību. Tas ir ideāls un pamats, uz kuru mēs savu Latviju – kurai drīz svinēsim simtgadi– ieguvām. Par laimi viņa mums nebija jāatgūst ar asinīm, bet ar gribasspēku gan. Un šis gribasspēks un šī spēja vizualizēt, iztēloties, uzņemt savā sirdī un dvēselē domu par cēlu, neatkarīgu, skaistu Latviju, par kuru mēs visi varam būt lepni, kuras veidošanā mēs katrs kaut mazākā veidā esam savu roku pielikuši, katram kaut ko darot pēc iespējas labi  –  to, kas mums dzīvē ir uzticēts un iespējams paveikt. Tikai visiem kopā rodas kopība, un tikai visiem kopā ar vienotu skatu uz to, kas ir dzimtene, kas ir tēvzeme un kas ir tās brīvība, ir iespējams kaut ko sasniegt un brīvību saglabāt.

Tai pašā laikā šīs organizācijas, kuru pārstāvji sēž jūsu priekšā, un arī šeit visi jūs zālē saprotat, ka korporāciju gars ir mainījies kopš viduslaikiem. Viņš ir mainījies caur tiem posmiem Tērbatā, kad latviešu pirmie studenti sapulcējās, nemitīgi dabūja izcīnīt menzūras, lai tiktu pieņemti un respektēti no baltvācu aristokrātisko vai pseido-aristokrātisko korporāciju pārstāvjiem. Viņiem bija jāpārdzīvo arī šis posms Latvijā, kam bija gan pozitīvās, gan negatīvās puses. Atļaujiet man šai svētku dienā atgādināt, ka tas Rožu gaiteņa un Virsnieku kluba laiks nebija jau tikai tik rožains un puķains vien – tur bija arī ēnas puses no korporāciju puses, tai skaitā tā dēvētais korporātisms vai nepotisms. Kā jauni cilvēki, mana paaudze dzirdēja dažādus nostāstus, piemēram, par kādu profesoru, kas bija slavens un izdaudzināts ar savu, teiksim, temperamentu. Atnāk students ar savu grāmatiņu un grib nolikt mutvārdu eksāmenu.  Ārzemēs, it sevišķi anglosakšu zemēs, tāda lieta pastāvēja tikai aizstāvot doktora disertāciju, citādi viss notika rakstiski, ar paslēptiem vārdiem un kodiem, lai izvērtējums eksāmenam būtu totāli, nevainojami objektīvs. – Tātad, Rīgā atnāk students pie profesora, iesniedz savu grāmatiņu un profesors prasa: “Pagaidi, kurā korporācijā tu esi?” – tādā un tādā – “Un ko? Kur tava krāsu lente?!” Izrādās, profesors ir tai pašā korporācijā, bet sašutis, ka korporants ir atnācis bez krāsu lentes pār krūtīm un izmet studentu ar visu grāmatiņu pa durvīm! Lepni atnāk nākošais students, padzirdējis, ka lenti pār krūtīm vajag. Iesniedz savu grāmatiņu un ir gatavs atbildēt, bet profesors paskatās un saka: “Kā tev nav kauna pie manis,” tādas un tādas korporācijas locekļa “rādīties ar šo te tādu – citas korporācijas lentu?!” Un izmet studentu ar visu grāmatiņu pa durvīm ārā.

Man,  veselu darba mūžu nostrādājušai kā profesorei Kanādā, šādi stāsti vienkārši radīja šermuļus pār muguru un matus, kas ceļās stāvus, jo tā kaut kas anglosakšu pasaules akadēmiskā vidē vienkārši nekādos visdziļākos murgos nebūtu iespējams. Bet par tiem stāstīja anektodes, un, es atkārtoju, tās ir atmiņas, varbūt dzejiski izpušķotas – to es nezinu –,taču nostājas, kas tajos atspoguļojas norāda uz tādu korporāciju pamata vērtību izpratni, kāda mums šodien vairs nebūtu pieņemama. Korporācijas ir organizācijas, kuru vispārējie mērķi ir kultivēt patriotismu, atbildību, goda prātu, draudzību, saticību un sadarbību savā starpā, īpašu draudzību starp saviem brāļiem un starp savām korporācijas māsām, bet ka piederība korporācijai varētu sniegt privilēģijas kaut kādu amatu ieņemot, kaut kādu darbu meklējot, kādā profesijā tiekot uz priekšu savu  karjeru veidojot – tāda doma ir skandaloza. Tādas lietas mēs negribam redzēt korporāciju mantojumā. Ja tās kādreiz ir bijušas, tad mēs viņas noslaukām vēstures mēslainē un uzskatām par bēdīgām anektodēm par to, kā mūsu priekšteči ne vienmēr bija perfekti, gluži kā mēs, kā cilvēki būdami, arī neesam pilnīgi. Errare humanum est. Viņi šajā ziņā maldījās, mēs ceram, ka mēs tādas lietas nedarīsim, un mēs būsim labāki. Mēs ļoti labi zinām arī, ka vīriešu korporācijām bija zināmas problēmas ar alus vakariem, kuri dažam labam dažreiz ievilkās varbūt nedēļas garumā. Tas nav gluži tas, ko korporācijas gars būtu vēlējies jauniem studentiem iemācīt. Man šķiet, ka doma drīzāk bija iemācīties lietot alkoholu civilizēti, džentlmeniski, pieklājīgi – tā ir māksla, kuru varam tikai atbalstīt.

Varam apbrīnot arī, to domu, kas bija korpoācijām, noslīpēt studentu un studenšu sociālās iemaņas, viņu izpratni par to, kuros apstākļos, kādās situācijā kāda tipa apģērbs būtu piemērots un kāds nebūtu, kā uzvesties, kā organizēt, kā uzņemt viesus, kā veidot sarīkojumu loģistiku– iegūt ļoti vērtīgu sabiedriskās dzīves un sadzīves pieredzi, kādas iegūst meitenes un zēni pirms ir ieguvuši krāsas. Kaut arī šai sakarībā tiek stāstītas visādas anekdotes par pārspīlējumiem, kas daži ir atbaidoši, visā visumā  ir nenoliedzami ka korporāciju dzīve saistās  gan ar studentu jautrību, gan arī ar nopietnām dzīves mācībām.

No savas korporācijas māsām un priekštecēm es mācījos to, ka ir skaisti saglabāt vērtīgo, to kas ir vērts saglabāt, to turēt dārgu, to izcelt, to kopt un nodot tālāk ne tikvien nākošai paaudzei, bet daudzām nākošām paaudzēm. Ir skaisti respektēt tradīcijas, ir skaisti respektēt formālas regālijas un procedūras un tā tālāk. Tai pašā laikā nedrīkstam ieslīkt stīvā, sastingušā, sasalušā, bezjēdzīgā konservatīvismā. Ir jāspēj pielāgoties dzīves apstākļiem. Tas, ka korporācijas kā organizācijas spēja pārdzīvot Vācijas nometnes, gan ļoti garos gadu desmitus, kad latviešu trimdas saime, (kas skaitliski bija ļoti niecīga, salīdzinot ar citu tautu kopienām, kaut vai, grieķiem Melburnā vai portugāļiem Toronto), tas, ka šī saime spēja turēties kopā  un saglabāt savas tradīcijas, manuprāt, ir tiešām apbrīnojami. Vēl iespaidīgāk ir tas, ka šīs organizācijas spēja atgriezties brīvā Latvijā, lai atjaunotu tradīcijas, kas Padomju savienības okupācijas laikā bija iznīcinātas.  Korporāciju vide var sniegt mūsdienu studentēm un studentiem tieši šo izpratni par atbalsta plecu savā dzīves ceļā, par draudzības un solidaritātes nepieciešamību, bez kuras nevar funkcionēt, ne pašvaldība, ne ministrija, ne Saeima, ne visa valsts kopumā. Pat valsts drošība un aizsardzība mūsdienās nevar funkcionēt bez pārnacionālām sadarbībām un draudzībām. Eiropas savienība, lai kā daždien to kritizējam, ir lielisks paraugs tam, ko var panākt ar sadarbību un solidaritāti, nevis naidu un agresivitāti. Tas ir pilnīgi kas cits nekā koloniālisms un vardarbīga pakļautība, tā nekādā ziņā nav šķietamā vienprātība, kāda valda totalitārās iekārtās, tā nav sasniedzama ar kāda Vadoņa personības kultu. Saticība, kas balstās iecietībā un respektā pret citiem tā Concordia nostra perpetua sit, kas piesaukta korp! Spīdola trešajā devīzē  un dažādos vārdos arī citu šeit klātesošo korporāciju devīzēs, – šī saticība, šī saderība, šī spēja sadraudzēties un redzēt kopējus mērķus, tā ir viena no vērtīgākām korporāciju īpašībām. Ne mazāk svarīgas kā mērķi ir tieksmes pēc zinātnes un dailes, slāpes pēc izglītības šī vārda visplašākajā nozīmē, kuras es pieņemu kā pašas par sevi saprotamas, un kurām šodien atsevišķi nepievērsos. Iespējams, šīs korporāciju vērtības dažiem var šķist vecmodīgas, dažiem var šķist, ka viņām šodien vairs nav sava vieta. Es jums teikšu, ka visā Eiropā ļaudis brēktin brēc pēc tādām vērtībām un  ideāliem, kas spētu viņus aizraut. Manuprāt, Eiropas ideāli nekur nav pazuduši, ir tikai mazliet jāpiepūlas par tiem atcerēties. Katrā ziņā mums viņi ir skaidri – tie ir ierakstīti mūsu devīzēs, tie ir ierakstīti mūsu krāsu simbolos, un, protams, tie ir ierakstīti mūsu valsts Satversmē. Eiropas humānisma ideāli stāv mūsu demokrātijas pamatos, un tieši tos mums jāatceras, gatavojoties Latvijas  republikas simtgadei. Es ceru, ka korporācijas, un sevišķi šīs Vācijā dibinātās korporācijas, turpinās spēlēt pozitīvu, vērtīgu, konstruktīvu lomu brīvās Latvijas turpinātā attīstībā un izaugsmē.

Vivat, crescat, floreat Vācijā dibinātās studentu un studenšu korporācijas in aeternum.