Sirds mozaīka. Prieks


Zenta Mauriņa: Prieks, par kuru es šodien gribu runāt, ir ļoti nopietna lieta, ko nedrīkst sajaukt ar izpriecu vai baudu. Tas ir heroiskā cilvēka prieks, heroiskā cilvēka, kas nevairās no sāpēm, kas, nolaidies viņu vistumšākajā dzelmē, atzinis to nenovēršamību un ar iekšēju spēku pārvarējis tās. Prieks, kas sevī nenes sāpju smalkā starojuma, ir kā pienenes sēkla, ko vējš viegli izpūš, bet prieks, kas guvis satvaru, pārvarot sāpes, ir zvaigzne, kas spīd arī vistumšākajā naktī.

(..) Prieka putns ir bikls radījums, ne jau katrā dārzā tas vij savu ligzdu. Prieka puķe ir trausls stāds, ne jau katrā dvēseles zemē tā dīgst un zeļ.

“Te ir vārds šajā rindkopā, kas varbūt mūsdienu cilvēkam šķitīs mazliet svešs – heroiskā cilvēka varētu teikt heroizēšana. Jēdziens kā tāds precīzi atspoguļo Zentas Mauriņas mūžu. Viņai ir 40 gadu vairāk nekā man, kad viņa svinēja savu 80. dzimšanas dienu, man bija 40. Jau tobrīd heroiskā cilvēka godināšana kā jēdziens ir tikusi sabojāta uz ilgiem laikiem ar naciķu rases teoriju un šausmu darbiem, kur tā noveda,” skaidro Vaira Vīķe-Freiberga.

“Kopš antīkās pasaules eposiem “Iliāda” un “Odiseja” sengrieķiem varoņa cieņas un apbrīnas elements ir bijis pamatelements visā grieķu kultūrā. Atcerēsimies par Ahileju, kam māte teica: tev ir, dēls, izvēle, vai nu īsa un heroiska dzīve vai gara un obskūra jeb nezināma. Ahilejs izvēlējās heroismu un līdz ar to arī īsu mūžu.

Zentai Mauriņai ir šī stīga viņas darbos, kur viņa tā kā atdala gan heroiskos, izcilos, gan ģēnijus no parastiem cilvēkiem. Viņai tas brīžiem arī pārmests. Šajās lietās sabiedrībā ir modes lieta ieņemt tādu vai citādu nostāju. Nostājas vēsturē ir gājušas kā pa viļņiem, ir brīži, kad varoņi tiek ārkārtīgi godināti, tad atkal ir atplūdi. Es teicu par nacismu – ļauniem darbiem, kas heroisma ideju savā ziņā ir sagrāvuši, ne jau viņi vien. Komunisma varoņi, mātes – varones, visi liekulīgie varonības jēdzieni un daudzinājumi ir varoņa jēdzienu sabojājuši.

Te der pārlasīt Pumpura “Lāčplēsi” un mūsu tautas pasakas, jo tā doma par varoniskām cīņām pret pārspēku ir tā, kas vadīja Latvijas trešo atmodu. Mums jāuzmanās, lai kā saka angļu paruna bērniņu neizmetam ārā ar vannas ūdentiņu. Bet atcerēties, ka ir brīži, ka varonība ir dzīvē nepieciešama.”

Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Avots: http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/labriit/sirds-mozaika.-prieks.a96136/