Sirds mozaīka. Grāmatas


Zenta Mauriņa: No konkrētām mantām cilvēka intīmākais īpašums ir viņa GRĀMATA. … Man nebija gardēža bibliotēka, man nebija grāmatas sevišķi dārgos vai mākslinieciskos sējumos, bet katra grāmata bija saaugusi ar manu tapšanas gaitu, katra no tām bija kādas gaišas vai tumšas stundas, kādas uzvaras, vai pamestuma lieciniece. Manas grāmatas bija mani pavadoņi izmisuma brīžos, mani klusie mierinātāji. … Raugoties grāmatās, man uzskatāmi tēlojās mana tapšana, kā arī vēl tālais ejamais ceļš, īstenība un sapņi, tagadne un nākotne te vienota.

„Īsa rindkopa, kur daudz kas ir pateikts. Grāmatas vērtība vispār, kā gara darbs un kā ideju noliktava, ko kāds ir izdomājis,” atzīst Vaira Vīķe-Freiberga.

„Es kā bērns uzaugu absolūtā grāmatu badā. Iemācījos lasīt četru gadu vecumā, no sākumā vecāki, kas regulāri gāja uz bibliotēku, nesa man mājās bērnu grāmatas. Tad es nezinu, kas viņiem iestāstīja, ka mazam bērna daudz lasīt neesot veselīgi. Līdz ar to viņi pārstāja tās grāmatas man nest.

Vācijas trimdā sāka izdot kaut kādā stadijā grāmatas. Pirmā mana grāmata, kas man bija, bija 1945. gada Ziemassvētkos uz ļoti plāna papīra mazā formātā bija nometņu latvieši, trimdinieki izdevuši Raiņa „Uguns un nakts”. Tā tika dāvināta visiem pamatskolas un laikam pat vidusskolas bērniem. Tā bija pirmā grāmata, kas man bija pieejama. Es lasīju Raiņa „Uguni un nakti” septiņu ar pus gadu vecumā un visu nākamo gadu, kad man bija astoņi gadi. Daudzas vietas iemācījos no galvas. Grāmata bija ļoti necila. Turpretim Vācijā iznāca pasakas par bārenīti un pasakas par velnu ar ļoti skaistām ilustrācijām un interesanti iesietas. Tad es sapratu, ka grāmata var būt ne tikai pēc satura interesanta, bet arī skaists objekts.

Kad Kasablankā par katru pirmo vietu kādā priekšmetā, meitene gada beigās saņēma grāmatu kā dāvanu, pirmo gadu man deva greznas grāmatas. Tā kā man ar katru gadu tās pirmās vietas kļuva vairāk, skolas vadība sāka palikt mazliet skopāka uz grāmatu kvalitāti, ko man izsniedza kā pirmo godalgu. Bet man savā ziņā, lai arī kāda tā grāmatu kvalitāte, tas kļuva par stimulu. Vecāki man grāmatas nepirka, man vajadzēja iegūt vēl vienu pirmo vietu, lai es varētu iegūt vēl vienu grāmatu, kas būtu mana personīgā grāmata. Man šķita svarīgi, ka man ir savas grāmatas, ne tikai vecāku.”

Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Avots: http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/labriit/sirds-mozaika.-gramatas.a97176/