Sirds mozaīka. Dziļāko prieku pazinis tas, kas dziļi cietis


Zenta Mauriņa: Dziļāko prieku pazinis tas, kas dziļi cietis.

Šopenhauers domā, ka zemes virsū nemaz nav iespējams sasniegt vairāk kā stāvokli, kurā mūs nemoka ne sāpes, ne arī cilvēka lielākais ienaidnieks – garlaicība.

Ja tas tiešām tā, tad nemaz nebūtu vērts uzņemties to ārkārtīgo piepūli, kas ieslēgta vārdā: dzīvot. Ja nepieķeramies ne cilvēkiem, ne lietām, ne arī kādai idejai vai kādam aicinājumam, tad dzīve ir vai nu bezgala garlaicīga, vai pilnīgi bezvērtīga. Nevis pieķerties šai pasaulei un tās skaistumam ir neprātīgi, neprātīgi ir pieķerties cilvēkiem un lietām tā, it kā tās būtu mūžīgas. Viss zemes virsū ir izzūdams, bet tikai dvēselē aklais un kurlais, sirdī nepateicīgais var teikt, ka pasaule tādēļ ir mazāk skaista.

(..) Mūsu dzīve tā iekārtota, ka bez sāpēm gandrīz nekas nav iegūstams. Līdzenā ceļmalā aug putekļaini, mazi ziedi. Kas grib plūkt burvīgi smaržīgo, balto prieka puķi, tam jākāpj stāvā kalnā. Peļķē plunčājas pīles. Kas grib gūt kaut vienu spalvu no zeltmirdzošā prieka putna, tam jāceļas pusnakts stundā, jāpamet drošais omulības krasts, jāizcīnās caur uguns jūru un jāiet vēl neviena neiets ceļš.

“Šajās rindās Zenta Mauriņa ir dziļi pārdomājusi par sāpju un prieka līdzsvaru dzīve un ciešanu jēgu vispār. Katram cilvēkam kādā dzīves grūtā brīdi pienāk moments, ka par to ir jāpārdomā.

Viņa netieši atsaucas uz Austrumu filozofijām, konkrēti budismu, kas uzsver to, ka vienīgais veids, kā atbrīvoties no ciešanām, ir nepieķerties nekam, kas ir uz šīs zemes un ar mūsu dzīvi saistīts. Tas ir dziļš un sarežģīts jautājums, rietumnieki bieži saceļas pret šādu domu. Mēs esam mācīti, ka vajag mīlēt tēvu un māti, vectēvu un vecmāmiņu, ka vajag mīlēt tēviju, vajag mīlēt un cienīt savu darbu, cienīt pašam sevi. Tas viss ir pareizi.

Tas, ko mēģina paust Austrumu filozofijas, arī ir pareizi, tikai citādā veidā. Tā nirvāna, par kuru viņi runā, ir dvēseles stāvoklis, kur cilvēks uztver visu, kas ar viņu notiek, un pasauli, kas viņam apkārt, kvalitatīvi citādā veidā, nekā parastā apziņā. Tas ir strīdīgs jautājums. Esejās un neskaitāmās lekcijās, kuras guva milzīgu atsaucību vācu un citā publikā, Mauriņa centās uzsvērt „lai ir grūt vajag spēt stipram būt, uzvarēt.”

Šīs Raiņa dzīves rindas bijušas viņas dzīves moto,” Zentas Mauriņas pārdomas analizē Vaira Vīķe-Freiberga.

Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Avots: http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/labriit/sirds-mozaika.-dzilako-prieku-pazinis-tas-kas-dzili-cietis.a96188/