Sirds mozaīka. Draugs


Zenta Mauriņa: Draudzība ir dāvana, ko cilvēks saņem neatkarīgi no saviem nopelniem un grēkiem. Draudzība ir jāsāk katru dienu no jauna. Ar katru saules lēktu no jauna draugs jāmīl, jāvēro, viņam jāpiedod, viņa dēļ jāveidojas, plaši jāver visi dvēseles logi, lai vējš aizpūstu vienaldzības putekļus. Draudzība nav tikai dāvana, tā ir piepūle, un, kas sava drauga dēļ nav dziļi cietis, tas to nav patiesi mīlējis. Draugs nav laba grāmata, ko kurā katrā laikā arī nemazgātām rokām var noņemt no plaukta, lai bagātinātu vientuļu vakara stundu, izkliedētu garlaicību, atrastu sapratēju. Draudzība ir dvēseļu mijiedarbības skaistākais, vārgākais, rūpīgi kopjamais zieds, kas, ja tam nepievērš pietiekami vērības, nonīkuļo un nokalst, vēl iekām pilnīgi uzziedējis.

“Mauriņas noliedzēji ir pārmetuši viņai tādu kā ciešanu kultu. Ciešanu kultu pārmet kristiešiem vispār, tas ir tāds stiepjams jēdziens. Bet šajā rindkopā par draudzību ir frāze “kas sava drauga dēļ nav dziļi cietis, tas to nav patiesi mīlējis,”

“Man šķiet, tas varbūt ir teikts un sacīts, lai uzsvērtu ciešo emocionālo saiti, kas ir starp draugiem. Bet man arī šķiet, ka var būt skaista draudzība, kur nav bijis jācieš savu draugu dēļ. Varbūt kādreiz kādas neērtības jāpārdzīvo, piepūle jāpieliek.

Man ir viena draudzene, kas man izpalīdzēja sākot vidusskolu, nopērkot tādas spalvas un tintes, un lineālus, kādus pieprasīja franču valodas skolotāja un kuriem man, dzīvojot internātā un bez kontakta ar vecākiem, kas dzīvoja dziļos Marokas laukos, nebija naudas. Franču valodas skolotāja bija barga dāma, viņai nekādas atrunas nepieņēma.

Mana laba draudzene Pole, kuru nupat vēl apciemoju Parīzē, es viņu atceros, ka viņa man no savas kabatas naudas nopirka visu, ko man vajadzēja, lai franču valodas skolotāja mani nerātu, bet par to dabūja rājienu no savas mammas, ka viņa izšķiež naudu uz citu meiteni. Es viņai vēlāk parādu atdevu. Draudzība mums ir palikusi līdz šai dienai.

Avots: http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/labriit/sirds-mozaika.-draugs.a96956/