Sirds mozaīka. Ciešanas. Zentas Mauriņas esejas pārlasa Vaira Vīķe-Freiberga


Šodien savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, Savukārt 15.decembrī 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ikdienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Mana mazā eseja par ciešanām un prieku tagadējā veidā nav sistēma, tā tikai izsaka dažas manas domas, sakrājušās garajā dzīves cīņā, kurā par spīti bezgalīgajām ciešanām, fiziskām un psihiskām, es šad tad rokā esmu turējusi balto prieka puķi, esmu manījusi pār galvu aizlidojam zelta prieka putnu, un šie prieka brīži bijuši tik skaisti, ka to dēļ bijis vērts dzīvot.

Kā kosmosā ir diena un nakts, tā dzīvības kokam ir divas saknes: sāpes un prieks. Cilvēks piedzimst nevis ar gaviļu saucienu, bet ar vaidu vai kliedzienu: pieņemot dzīvi, cilvēks jau pieņēmis sāpes. Neatkarīgi no mūsu gribas un vainas, no mūsu grēkiem vai ētiskās tīrības mūsu pleciem tiek uzkrauta pārāk smaga nasta. Mūsu vara nav no tās atkratīties, bet mūsu varā gan ir pret nastu rast tādu nostādījumu, lai mēs zem tās nesabruktu.

“Zenta Mauriņa savās esejās un citos daiļdarbos, ir ļoti pievērsusies ciešanu tēmai. Viņas dzīvē ir divi galvenie ciešanu avoti ir divi.Pirmais ir tieši viņas pašas veselība. Nīcā, kad biju bērns, runāja tā: “Zenta Mauriņa kā piecus gadus veca meitene esot izskrējusi ārā un apsēdusies uz zemes pirms vēl ir nograndis pirmais tās sezonas pērkons. Līdz ar to viņai piemetusies bērnu trieka.” Viņa to pārdzīvoja, jo kājas neauga un viņa nebija spējīga staigāt.

Šo paralīzi viņa smagi pārdzīvoja, jo viņas jaunībā attieksme pret kropļiem bija ļoti negatīva. Kropļus nemēdza daudz redzēt uz ielas, izņemot nabagus, tāpēc kā tā bija gandrīz kauna lieta, ja cilvēkam kaut kas nebija gluži simtprocentīgi kārtībā,” skaidro Vaira Vīķe-Freiberga.

“Kaut viņas tēvs bija ārsts un ļoti par viņu rūpējās, viņa jau no agras bērnības ļoti cieta no savām fiziskām kaitēm. Tajos apstākļos tas bija liels pārbaudījums.

Viņa ļoti arī pārdzīvoja aiziešanu trimdā. Ar lielu apņēmību, milzīgām pūlēm un ārkārtīgu gribasspēku viņa bija izcīnījusi Latvijas Universitātē doktora grādu. Kā viņa to apraksta, tad izklausās, ka attieksme pret viņu bijusi vairāk nekā noraidoša, teiktu pat sadistiska, ja tas tiešām bijis tā, kā viņa apraksta. Kā viņa ir spīdzināta savas doktora tēzes aizstāvēšanas brīdī.

Bet viņai bija savas apbrīnotāju pulks, savi skolēni Tautas universitātē Mūrmuižā, viņai bija draugi rakstnieku un dzejnieku starpā, apbrīnotāji un cienītāji. Viņa jutās šeit, ka viņai ir sava loma un ir novērtēta.

Mana māte kādreiz bija aizgājusi uz viņas lekciju, un teica, ka tik spoži runājam viņa nekad nevienu nav dzirdējusi. Man tas kopš agras bērnības ir palicis smadzenēs, ka labākā runāja ir Zenta Mauriņa, tātad ir iespējama tāda lieta, kā būt izcilam runātājam, bet kā pie tā nonākt, man nebija ne mazākās jausmas, viņas klausītājiem ne tik.”

Vaira Vīķe-Freiberga atceras, ka pirms 40 gadiem viņai bija kāda laimīga iespēja apciemot Zentu Mauriņu. Tikšanās bijusi sirsnīga un radījusi gluži citu iespaidu, nekā to Vīķe Freiberga bija iedomājusies no grāmatām. Toreiz, jau atvadoties Vairai Vīķei Freibergai bija sajūta, ka Zenta Mauriņa viņai uzliek tādu kā savu runātājas mantiļu uz pleciem, kas viņu iedvesmoja tālākajās darba gaitās.

Avots: http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/labriit/sirds-mozaika.-ciesanas.-zentas-maurinas-esejas-parlasa-vaira-vi.a96011/