Mirušo piemiņas dienas


Jau piekto dienu smagi strādāju pie raksta Beļģijas Akadēmijai par noziegumu, sodu un amnestiju, par latviešu masu deportācijām, slepkavībām, represijām. Drūms temats.
Šodien ir 16. janvāris, diena, kad 1938. gadā mana tēva līķi ietina Latvijas karogā un ielaida Atlantijas okeāna dzelmē. Mani, jaundzimušo, viņš vēl nebija paspējis redzēt. Māte nepiedzīvoja ne bēres, ne kapa vietu, kur kādu ziedu nolikt.
Manas mātes vecāko brāli Andreju, līdz ar svaini un četriem kaimiņiem, atrada sašautus un saplosītus no lidmašīnas 1941. gada vasarā. Andrejs nebija miris tūliņ, bet vēl rāpojis kādu gabalu uz priekšu, tikai viņa iekšas nebija tikušas līdz. Vecā māte raudādama centās savu dēlu kaut cik vēl salikt kopā, lai visu apglabātu. Viņa vēl ilgi rāpojusi pa sūnām, izmisīgi meklēdama sava dēla acis.
Tēva brālis Vilis ticis nāvīgi ievainots vēderā vācu armijai 1944.gadā atkāpjoties caur Krieviju. Bijis jāpeld pāri kādam Volhovas purvu ezeram, ko viņš, protams nespēja. Vēl dzīvs būdams ticis nosēdināts pret balta bērza stumbru, līdzi paņemta puse no ripiņas ar numuru, kas katram karavīram bija ap kaklu un tā viņš tur palicis viens.
Tikai dažas nedēļas pēc mūsu došanās bēgļu gaitās, 1945.gada 24.janvārī, Meklenburgas pilsētā Parhimā, nomira mana māsiņa Mārīte, tieši sava tēva dzimšanas dienā. Mēs ar māti sagadīšanās pēc pie nometnes vārtiem pārtvērām pārkrautos līķratus, kas katru dienu veda zārkus, ko apglabāt kopējā bedrē. Panācām, ka vismazāko zārciņu izcēla un izkārtojām Marītei atsevišķu kapa vietu vietējā kapsētā. Viņas bēres bija 27. janvāri, mūsu mammas dzimšanas dienā. Paps samaksāja par kapa kopšanu uz 25 gadiem. Taču drīz vien pilsētu ieņēma sarkanarmija un krievu zaldāti kapsētu apgānīja un nolīdzināja. Tagad tur ir pilsētas parks.
Kādā Monreālas skaistās Mount Royal kapsētas nogāzītē ir vientuļš mazs kapiņš, ko neviens gadiem ilgi neapciemo. Tur guļ mūsu dēliņš, kurš piedzima un nomira 1966.gadā. Mēs bijām jau nokārtojuši dokumentus, lai viņa urnu pārvestu uz Latviju, jo arī paši ar vīru bijām cerējuši, ka mūsu pēdējā atdusas vieta būs dzimtajā zemē. Tamdēļ jau laicīgi tika sākta ģimenes kapu iekārtošana. Ja viss būtu gājis labi, varbūt, ka dēliņa pārapbedīšana būtu varējusi notikt viņa nākamajā dzimšanas vai nāves dienā – 28. vai 29. aprīlī.
Kā tagad mums savu bērnu guldīt kapa vietā, kas ir tikusi apgānīta ar naidu, dusmām un skaudību no savas tautas puses un pat ar apvainojumiem par noziedzīgu rīcību? Un kā ar mums pašiem? Vai varbūt mums drīzāk atgriezties pie viņa, svešā zemē, kur nevienam pat sapņos nerādītos doma, ka kādam cilvēkam var apskaust viņa mūža māju?
Ir jau arī vēl citi risinājumi. Mūsu lauku īpašumā ir tāda klusa, meža vidū apslēpta nogāzīte, kur pavasarī zied zilās vizbulītes. Tur būtu Dieva miers un klusums. Tur varētu, kad pienāks laiks, ar mirušajiem pienācīgo cieņu un bez skauģu lāstiem izkaisīt manus pelnus. Un katru pavasari es tad varētu atkal uzziedēt ar zilām vizbulītēm.
VVF