Kur nācijas pašapziņas stiprums. Pilnā intervija ar Vairu Vīķi-Freibergu "Latvijas Avīzē".


Kur nācijas pašapziņas stiprums. Saruna ar Vairu Vīķi-Freibergu

Andas Krauzes.

Gadu mijā mēdzam palūkoties uz aizgājušo laiku un ieskatīties sevī- kādi esam un ko varam darīt rītdienas labā? Aizejošā gada pēdējās dienās ciemojāmies Latvijas valsts eksprezidentes Vairas Vīķes–Freibergas dzīvoklī Brīvības ielā Rīgā.

– Daudziem atmiņā kā pirms vairākiem gadiem Mežaparka Lielajā estrādē aicinājāt latviešus būt stipriem, vareniem… Tagad tiek gatavota visnotaļ vērienīga Latvijas valsts simtgades svētku programma, bet cik stipra jūsu vērojumā patlaban ir latviešu kā nācijas pašapziņa?
Vaira Vīķe-Freiberga: – Jāatceras, ka ikvienā valstī esam cilvēku kopums, un it sevišķi demokrātiskā pavisam noteikti nevalda vienādība. To mēdzam aizmirst. Un šajā dažāduma mikslī proporcijas, protams, var atšķirties. Jautājums ir: vai to ļaužu īpatsvars tautā, kas apzinās sava latviskuma un sevis kā cilvēka vērtību, ir pieaudzis attiecībā pret tiem, kas cieš no dažādiem personiski vai sabiedrības iespaidā attīstītiem kompleksiem? Savulaik apspiestai tautai netrūkst arī ārēju iemeslu, kas tās pašapziņai liek justies apdraudētai. Mans subjektīvais iespaids, ka pašapziņas uzplūdi un atplūdi ik pa trim četriem gadiem nāk it kā ar jaunu vilni.

Gados jaunie cilvēki, kuri auguši pasaulē, kur tautas iepriekšējās ciešanas slīd aizvien tālākā pagātnē, visumā jūtas ļoti pašapzinīgi par sevi. Vienīgais, kas viņiem, šķiet, pietrūkst, ir tas, ko manā bērnībā sauca tagad šķietami vecmodīgajā vārdā par patriotisko audzināšanu. Kā teicis slavens angļu dzejnieks, neviens cilvēks nav vientuļa sala un neviena tauta nav vientuļa sala. Piederība tautai dod kopības, tuvības, emocionāla atbalsta sajūtu, šī kopiena it kā stāv tev aiz muguras, nes un atbalsta.

Bet kā visur dzīvē, jebkurai privilēģijai nāk līdzi pienākumi. Manu vecāku un manai paaudzei, trimdas laika bērniem, traumētiem no dzimtenes zaudējuma, patriotisma izjūta bija sevišķi kāpināta. Mums bija iepotēta vēlēšanās savai tautai dot to, kā tai trūkst, arī atzīšanu no citām pasaulē. Tagad esmu satikusi ļoti daudz spējīgu jauniešu, kas aizbraukuši uz ārzemēm, jo viņu talantiem un zināšanām Latvijā nav bijis pielietojuma – un te neko viņiem nevar pārmest –, bet jautājums ir: vai viņi joprojām jūtas emocionāli saistīti ar Latviju? Daži jā, viens otrs pat ļoti, taču netrūkst arī noraidītāju. Un, kaut to skaits ir diezgan liels, pārsteidzošā kārtā latvieši svešumā sākuši aktivizēties. Dibina korus un deju kopas, rīko Dziesmu svētkus Īrijā un Vācijā, un pateicoties sabiedriski darboties ieinteresētiem cilvēkiem, arī plaisa starp veco emigrāciju un jauno ekonomisko, tā dēvēto trešo vilni, ASV un Kanādā ir samazinājusies.

– Bet vai koru, deju kopu dibināšanu un citu latvisku aktivitāšu stiprināšanu citās valstīs var vērtēt tikai ar plusa zīmi? Vai tas neveicina arī dziļāku iesakņošanos svešā zemē?
– Es domāju, ka darbība latviskā vidē ir vērtējama tikai un vienīgi pozitīvi. Jo runa jau nav tikai par dziedāšanu un dejošanu, runa ir par latvietību, kura pretējā gadījumā tiktu aizmirsta. Labi, ka tiek veidota vide, kur nevienam nav jāskaidro, kas esi un no kurienes nāc, jo apkārt ir savējie.

– Bet tepat Latvijā, kur kopš neatkarības atjaunošanas nu jau vairāk nekā 25 gadus esam centušies sabiedrību vienot uz latviešu valodas bāzes, cittautiešu skolās mācot bilingvāli, pēkšņi Valsts prezidents Raimonds Vējonis ieteic amatpersonām ar krievu auditoriju runāt krieviski. Vai tas savā ziņā negrauj latvisko pašapziņu?
– Esmu nolēmusi savus pēctečus valsts prezidenta amatā nekomentēt. Tas būtu mazliet neētiski. Šajā gadījumā arī tādēļ, ka es pati vienkārši neprotu krievu valodu, tikpat kā tajā nav iznācis mēģināt sazināties, varbūt, jā, atceros gan, reiz M. Čehova Rīgas krievu teātrī tiku skaitījusi Puškina dzeju savā lauzītā krievu akcentā, jo teātrim bija svinīgs jubilejas sarīkojums un runa bija par krievu literatūru…

Savā laikā valodu jautājums kļuva aktuāls Kanādā, pēc konstitūcijas divvalodu valstī. Kvebekas province nolēma savā Satversmē ierakstīt pāreju uz vienvalodību, jo franči Kanādā un visā Ziemeļamerikas kontinentā bija mazākumā un tādēļ sajuta savu valodu kā apdraudētu. Un kad man jautāja – kā es, kas ilgi Kvebekā dzīvojusi, varu atbalstīt tikai vienu oficiālo valodu savā valstī? – es atteicu, ka tas kopš valsts dibināšanas ierakstīts mūsu Satversmē un mēs sekojam tai. Manuprāt amatpersonām vienmēr būtu jāseko Satversmei – publiskās un oficiālās situācijās konsekventi jārunā latviski, bet ar cilvēkiem personiskā saskarsmē jācenšas saprasties visiem iespējamiem veidiem, zīmju un žestu valodu ieskaitot.

– Runājot par kultūru un tās problēmām, reizēm piemirstas uz to palūkoties arī šādā, tautas pašapziņas aspektā, jo galu galā valoda, kultūra un tradīcijas ir vienīgās, kas mūs visā pasaulē atšķir no pārējiem baltās ādas krāsas cilvēkiem.
– Ar savu kultūru mēs patiešām varam lepoties. Ja kāds, piemēram, vēlētos aiziet uz visiem mākslinieciski augstvērtīgajiem sarīkojumiem Rīgā, tas nebūtu iespējams vienkārši fiziski. No daudziem ārvalstu vēstniekiem esmu dzirdējusi viņu pilnīgi pamatotu secinājumu un reizē izbrīnu: kultūras dzīve Rīgā ir vienkārši fantastiska! Mums ir lieliski teātri, muzeji, izstādes, akadēmiskās mūzikas laukā Latvija pavisam noteikti pieder lielvalstīm un būtībā še spēlējam ne savā svaru kategorijā.

Daudzus māksliniekus, diriģentus pazīstu jau gadiem ilgi. Atceros, savulaik Mariss Jansons viesojās pie Monreālas simfoniskā orķestra pults, ieradies no toreizējās Ļeņingradas, uz šiem koncertiem mums ar vīru bija abonementi un mēs, kā jau baltieši, ieradāmies savu tautieti apsveikt Kanādas zemē. Nesen Marisa Jansona atvadu koncertu no Amsterdamas “Concertgebouw” orķestra ar savu klātbūtni bija pagodinājuši pats karalis un karaliene, bet bijusī Nīderlandes karaliene, kas tagad ir princese Beatrikse, pirms tam bija mani laipni ieaicinājusi savā privātā pilī uz tēju. Starp citu, viņa mēdz uzsvērt, ka tā ir viņas pils, ko nopirkusi privāti par savu naudu. Tās pils tuvumā atrodas arī viņas kalnos slēpojot bojā gājušā dēla kaps. Kad savulaik Beatrikse ieradās valsts vizītē Latvijā, viņa atveda veselu militāro kaujas lidmašīnu ar orķestra “Concertgebouw” instrumentiem, mūziķiem un pašu maestro Marisu Jansonu, lai šī Nīderlandes orķestra uzstāšanās ar pasaulslavenu latviešu diriģentu pie pults būtu kā Beatrikses dāvana Latvijai viņas valsts vizītē.

Jau desmit gadus esmu patronese sarīkojumam “Nāc līdzās Ziemassvētkos”, kur bērni ar īpašām vajadzībām muzicē kopā ar pazīstamiem mūziķiem. Man tas liekas ārkārtīgi jauks projekts.

Ja runājam par Latvijas kultūras klātbūtni pasaulē, tad visgrūtākais uzdevums ir literātiem. Tā ir problēma ne vien latviešu, bet arī citu Eiropas tautu literatūrai, jo grūti iziet ārpus savas valsts robežām valodas dēļ. Jo pasaulē tomēr dominē angļu valoda. Te ir dažādas stratēģijas. Savulaik dāņi visu lika uz vienu rakstnieku, kuru virzīja pasaulē. Latvieši Nobela prēmijai virzīja Vizmu Belševicu, bet varbūt vajadzēja likt uz Imantu Ziedoni…

Literatūrā daudz ko ietekmē tulkojumi. Jaunībā tiku mēģinājusi tulkot uz angļu valodu Brigaderes “Dievs, daba, darbs”, bet Kanādas izdevējus tas neieinteresēja… Literatūra tomēr domāta tai valodai, kurā tauta runā. Esmu iedibinājusi vienu no savām stipendijām latviešu valodas studentiem – nākotnes skolotājiem, jo tieši no literatūras skolotājiem atkarīga arī tās nākotne. Jau vairākus gadus esmu līdzdirektore 12. gadsimta dzejnieka Nizamī Ganžavi vārdā nosauktajam kultūras centram Azerbaidžānā, kura mērķis ir gādāt par Nizamī vārda izskanēšanu pasaulē. Tur nu mani negaidīti pazīst kā uz ielas, tā lidostā, jo daudzas minētā centra norises rāda televīzijā, kam ir liels spēks.

– Sabiedrībā diemžēl arvien skaļāk skan balsis, ka grāmatām nav nākotnes, jo bērni tās nelasīs, taču no otras puses nupat sāk parādīties atraktīvi secinājumi, ka lasīt ir stilīgi.
– Ziņas par grāmatas nāvi ir stipri pārspīlētas! Jau pirms gadsimtiem, kad Gūtenbergs nāca ar savu izgudrojumu, daudzi teica – ja grāmatu nerakstīšot ar roku, tā vairs nebūšot nekāda īsta grāmata. Tie, kas raksta grāmatas un tās publicē, nesūdzas par jaunajām tehnoloģijām. Jo nav jau nekāda starpība, lasa drukātā vai virtuālā versijā. Bet tiesa, ka tagad vajag daudz lielākas pūles nekā agrāk, lai maziem bērniem iemācītu lasīt, jo kustīgās bildes ir milzīga konkurence grāmatai. Un tāpēc mani kreņķē: ja bērnam visu laiku ņirb gar acīm citu zīmētas bildes, vai tas neliks atrofēties viņa paša fantāzijas spējām?

Runājot par lasīšanas ieradumiem, es pati, piemēram, lasu vairākas grāmatas vienlaikus, gan drukātā, gan vizuālā versijā. Kad nogurstu no kvantu teorijas, atveru atkal katalāņu viduslaiku bruņniecības romānu, un vēl man uzdāvināts Noras Ikstenas “Mātes piens”… Nesen Latvijā un nupat Madridē mēs ar jauno Spānijas vēstnieku Latvijā Pedro Himenesu Načeru prezentējām viņa ierosinātu grāmatu, kurā iepazīstinām spāņus ar latviešu dainām un latviešus – ar spāņu lirisko tautas dzeju. Un tagad šim Spānijas vēstniekam jau ir nākamā ideja. Līdzīgi kā Servantesa” Dons Kihots” ir publicēts latviski bērniem domātā, saīsinātā versijā, viņš iecerējis izdot spāņu valodā mūsu Andreja Pumpura eposu “Lāčplēsis” bērniem. Šādi aizsākumi man liekas ļoti vērtīgi.

– Esat teikusi, ka nacionālās identitātes apziņai ļoti liela nozīme ir cilvēka piederībai viņa dzimtajai zemei. Vai jums ir savas mīļākās vietas Latvijā?
– Diemžēl jāteic, ka īsti ne, izņemot tās, kurās dzīvoju. No bērnības atceros Rīgu. Lāčplēša ielā daudz kas saglabājies kā toreiz, kad mazotnē tur dzīvoju, kādreizējā skārņa vietā joprojām ir neliels veikaliņš. Bet māja ar mūsu dzīvokli jau sen nodegusi un caur jumta paliekām izaudzis liels koks… Kad prombraucot apstājāmies uz stūra, vecāmāte man teica – neskaties atpakaļ, jo, kas ejot prom atskatās, to vietu vairs nekad neredzēs. Man bija nejauka priekšnojauta: to vietu redzēšu gan, bet tās nebūs manas mājas. Un otrs, ko skaidri zināju, ka vecomammu gan vairs nekad neredzēšu. Tā tas arī notika. Tādas nelabas priekšnojautas ir drausmīgas, un es mēmi skaitīju lūgšanu, lai to vairs nekad nepiedzīvotu. Mana tēva senču zeme ir zem HES ūdeņiem Dolē. Mātes tēva jaunsaimniecība Dunikā deviņus mēnešus atradās Otrā pasaules kara frontes līnijā. Viens no mātes brāļiem tur vēlāk pavadīja vientulīgu dzīvi diezgan drausmīgos apstākļos, tur vēl ilgus gadus bija krāteri un bumbu bedres, kas aizaugušas ar krūmiem. 1941. gada vasarā, kad mātes vecākais brālis un svainis, un vēl daži kaimiņu vīri izgāja uz ceļa paskatīties, kas notiek, viņus visus nošāva ar mašīnpistoli no pāri lidojošas lidmašīnas. Pret šo vietu man nav siltu jūtu. Tā ir asinīm pielieta, un, lai rētas dziedētu, esmu nolēmusi tur iestādīt koku jaunaudzi, lai kādreiz zaļo mežs.

– Nākamgad 1. decembrī jums apritēs 80. gadu dzimšanas diena.
– Kā teica man kaimiņos Marokā – ja Dievs tā būs vēlējis…

– Esat teikusi, ka “Saules dainu” 5. sējums ir ciklu noslēdzis un līdz ar to varētu sacīt, ka lielais pabeigtais mūža darbs ir kā pašai sev jau pasniegta dāvana….
–Esmu iecerējusi nākamajā gadā līdz dzimšanas dienai vismaz sagatavot vēl vienu grāmatu. Tajā būs gan pārstrādātas agrākās publikācijas, gan jauni materiāli angļu valodā. Šī grāmata būs veltīta garāko tautas dziesmu pantu secības uzbūves struktūrām un shēmām, saistot dainu analīzi ar savām zināšanām prāta psiholoģijā un psiholingvistikā.

– Valsts prezidentes amatā aizvadījāt laiku no 1999. līdz 2007. gadam. Vai ir piespējams pateikt, par ko no padarītā jums pašai vislielākais gandarījums?
– Man vēsturiski trāpījās prezidentūras laiks, kad kļuvām par NATO un ES dalībvalsti. Līdz mūža galam nekad nenožēlošu šo notikumu labā manis ieliktās pūles.

– Un ko negribētu atkārtot?
– Tādu lietu ir relatīvi maz. Centos vienmēr rīkoties pārdomāti un izsvērti. Taču, tā kā ir ļaudis ar pilna laika profesiju meklēt utis citu kažokā un medību sezona uz politiķiem nekad nav slēgta, var šaut virsū, kas un ko vien vēlas, neba man pašai tagad stāstīt par to – vismaz vienu incidentu, kur no jebkādas rīcības būtu labāk bijis izvairīties.

– Vai ieskatāties arī Latvijas valsts simtgades svinību programmā?
– Manuprāt katram cilvēkam vajadzētu savu personīgo simtgades projektu, tāpat iesaistīties jebkurā plašāka vēriena pasākumā. Mani iepriecina valsts programmas dažādība. Ceru, ka 2018. gada 18. novembrī militārā parāde būs īpaši grezna, ar kaimiņvalstu un NATO spēku līdzdalību. Ceru, ka grezni būs uzposta ne tikai Rīga, bet citas lielākas pilsētas un novadi valstī. Un galvenais, lai ikviens svētkus svin sev atbilstoši.

– Ir mazliet savādi dzirdēt, ka Vecgada vakarā augstas valsts amatpersonas uzrunu sāk ar vārdiem – Latvijas iedzīvotāji, kas izklausās tik atsvešināti. Vai mēs kādreiz dzirdēsim uzrunu “Mīļie latvieši, godātie cittautieši, Latvijai lojālie pavalstnieki…”
– Es tā nekad neteiktu, jo dalīt cilvēkus pēc kaut kādiem kritērijiem man liekas diskriminējoši. Patiesībā jebkuram rakstu darbam – runai vai romānam – visgrūtāk ir atrast pašus pirmos teikumus. Vecgada vakarā valsts prezidentam pirmām kārtām jājūt, ka viņš uzrunā cilvēku kopumu, tautu. Bet kas ir tauta un kā to kurā brīdī formulēt, ir ārkārtīgi liels izaicinājums.

– Jūsu novēlējums cilvēkiem Latvijā Jaunajā 2017. gadā?
– Ne jau velti novēl laimīgu Jauno gadu. Bet kas īsti ir laime? Man nāk prātā, vai bērniem skolās tagad liek lasīt Kārļa Skalbes pasaku “Laimes meklētājs”? Tur ir interesanta un dziļa mācība un patiesība. Ja cilvēks dzenas pakaļ laimei, viņš to aiz astes nenoķer. Vajag ļauties laimes sajūtai. Atrast tai atslēgu. Es novēlētu pēc iespējas vairāk laimīgu brīžu, jo tādas nepārtrauktas laimes jau nemaz nav.

Avots: http://www.la.lv/kur-slepjas-nacijas-pasapzinas-stiprums/

VVF_LA_Anda Krauze1