Intervija žurnālam "UNA" 2014.gada augustā


Viņa ir vienīgā sieviete, kas bijusi mūsu Valsts prezidente. Nevienas citas nav bijis un nez vai vispār būs. Sieviete, kura spējusi apvienot žilbinošu karjeru un laimīgu ģimenes dzīvi. Vaira Vīķe-Freiberga. Šī saruna ir par plānotāju, kas joprojām pārpildīts, un pienākumiem, kam neredz gala… Par liktenīgām sakritībām, akmeņainiem ceļa posmiem un izvēlēm. Bet pāri visam – par milzīgu sievietes enerģiju!

Šodien ir svētdiena – cilvēki atpūšas, laiskojas jūras krastā, rīko dārza ballītes, bet jūs…
Man diemžēl svētdienas saplūst ar citām dienām, jo dažkārt jāpaspēj izdarīt to, kas nav pagūts nedēļas laikā (pēc mūsu sarunas Vīķes-Freibergas kundzei paredzētas vēl divas tikšanās un fotosesija, bet vakarā plānots apmeklēt Pasaules koru olimpiādes lielkoncertu Mežaparkā – aut.). Principā es saprotu Vecās un Jaunās Derības domu par sabatu, ka vajag svēto dienu svētīt, un to vajadzētu ievērot, bet man reti izdodas. Vīrs vismaz svētdienu rītos cep pankūkas, un tas ir signāls, ka šodien tiešām ir svētdiena.

Jums svētdienas rītā pilna māja cilvēku – grima meistare, jūsu sekretāre. Uztverat viņus kā ģimenes locekļus?
Jā, tā gandrīz varētu teikt.

Jūsu sekretāre Daina Lasmane pirms sarunas teica, ka esat ļoti aizņemta, jums viss saplānots pa minūtēm un lielākoties kalendārs tiek plānots pat vairākus mēnešus uz priekšu. Negribas kādreiz plānotāju izmest pa logu?
Pēc pāris dienām grasos braukt atvaļinājumā uz laukiem un sekot savam dabiskajam dienas ritmam, nevis citu apstākļu noteiktajam, lai gan šis ritms noteikti ietvers arī grāmatas „Trejādas saules. Mitoloģiskā saule” rakstīšanu (tā ir piektā grāmata saules dainu pētījumu sērijā – aut.). Nesen laukos strādāju pie grūtas vietas, taču neizlauzos kā Ērkšķrozītes princis caur džungļiem, līdz ar to mani vēl gaida smags darbs. Es gribētu redzēt progresu, taču grāmata gaužām niķojas, tādēļ ka darbs ir sarežģīts, daudz literatūras jāizlasa… Protams, arī dārzā viens otrs darbiņš jāizdara – jāizravē dobes un dienlilijām jānolasa vecie ziedi, lai neaiziet sēklās. Man patīk, ka laukos ir klusums, jo šeit (dzīvoklī Brīvības ielā – aut.) ir ļoti trokšņaina vieta. Bet laukos tikai putni dzied, dzērves kliedz, vējš žūžo…

Jums negribas kādreiz atlaisties šūpuļkrēslā, sasliet kājas gaisā un nedarīt neko?
Lai atpūtinātu muguru, bieži dokumentus lasu guļus. Uzrakstu kādu rakstu vai nodaļu grāmatai, bet pārlasīšanu un labojumus veicu atlaidusies, lai atslābinātu muguru. Ja vēlos, varu arī kājas pacelt gaisā.
Es vairāk biju domājusi – vienkārši atpūsties un nedarīt pilnīgi neko.
Nē, man grūti… (Smejas.) Kādu brīdi varu pavērot apkārtni – skatīties pār dīķi uz mežu, apstaigāt puķu dobes, taču kopumā katru dienu tomēr kaut kas ir jāizdara. Droši vien vajadzētu vairāk relaksēties, regulārāk meditēt.

Cik zinu, meditējat katru dienu.
Tagad labākajā gadījumā to daru 10 minūtes dienā, lai gan vajadzētu vismaz 20, taču tas ir labāk nekā nekas.
Meditācija ir formula, lai iegūtu iekšējo mieru un enerģiju?
Ir svarīgi nonākt kontaktā ar sevi pašu, nevis tikai reaģēt uz ārpasauli. Jo, lai reaģētu uz ārpasauli, kājām jābūt stingri uz zemes un pašam jāizjūt savs centrs. Ja visu laiku cilvēks tikai skrien un skatās uz āru, iekšējās stabilitātes sajūta tiek vājināta. Būtiski to regulāri atjaunot.

Jūs sevi esat nodēvējusi par praktizējošo mistiķi. Ko tas nozīmē?
Tas ir cilvēks, kas aktīvi – pats uz savas ādas izbaudot – meklē tuvību ar augstākiem spēkiem, nevis teorētiski lasa grāmatas vai Svētos rakstus. Tāda lasīšana, protams, arī ir svētīgs ceļš un daudziem piemērots, bet mistiķi ir ļaudis, kas piekopj garīgās mācības, kas saistītas ar apziņas stāvokli un tā kontrolēšanu un vingrināšanu. Viņi mēģina sasniegt tādus apziņas stāvokļus, kur cilvēks izjūt sevī to garīgo, dziļāko vai augstāko „es”, kas nav parastais ego. Meditācija ir viena no tehnikām, caur kurām cilvēks var nonākt augstākos apziņas stāvokļos. Pamatā tie ir dažādi vingrinājumi, taču es vairs nepraktizēju tik daudz kā jaunībā. Tagad esmu kļuvusi slinkāka.

Vai varat aprakstīt, kāda izskatās viena diena eksprezidentes dzīvē?
Vispirms tā ir e-pastu jūra, un man ir sajūta, ka mēs – es, Daina un mans vīrs – tiešām tajā slīkstam. Ir regulāra sarakste ar organizācijām, kurās darbojos, daudzas lietas, kas prasa lēmumus un atbildes. Nāk dokumenti, kas jāizlasa, jākomentē vai jākoriģē. Tad nāk dažādi ielūgumi šur vai citur pasaulē teikt kādu runu, vai Latvijā – kaut kur piedalīties. Tad visdažādākie lūgumi: viens prasa, lai viņam uzdāvina naudu, cits – lai aizdod, vēl kāds aicina kaut kam par patronesi, cits grib nākt un izstāstīt savu projektu tieši man. Tad es izvērtēju, vai saturiski pasākums man šķiet nozīmīgs un dalība manām kompetencēm atbilstoša. Mana palīdze Daina savukārt pārbauda paredzēto darba kārtību, skatās, vai tajā datumā esmu brīva, vai iespējams vēl ko iekļaut starp jau agrākām saistībām. Tam seko sarežģīts darbs ar tikšanos, ceļojumu un lidojumu plānošanu un saskaņošanu. Tās ir tehniskas lietas, par kurām agrāk prezidenta kancelejā rūpējās vesela komanda, bet tagad ar to mums jātiek galā trijatā. Nasta ir diezgan smaga – man kā pensionārei sanāk aktīvi strādāt, daudz kas ir līdzīgs tiem astoņiem gadiem, kad biju prezidente. Protams, ir ļoti daudz no tā laika pienākumu nastas, kas pilnīgi droši atkrīt: valstiskie pasākumi, oficiālās vizītes, oficiālās regulārās tikšanās ar amatpersonām. Neskatoties uz to, sanāk, ka arī tagad diezgan smagi strādāju, un nevaru teikt, ka dzīvoju mierīgu pensionāres dzīvi.

Pirms 15 gadiem teicāt vārdus, ka „uzvelkat prezidenta amata mēteli”. Vai varat teikt, ka tagad esat to novilkusi?
Amata mēteli – jā, bet joks ir tāds, ka šim amatam aste velkas līdzi visu mūžu. Un netiek no tās vaļā! Tā ir kā ēna, kā atblāzma… Es esmu trijās vai četrās bijušo prezidentu organizācijās, un ticiet man – neviens no maniem kolēģiem „Madrides klubā” (pasaules līderu alianse – aut.) neguļ pludmalē un neskatās debesīs. Viņi visi ir ārkārtīgi aktīvi – dažiem ir biznesi, privāti labdarības fondi, viņi ir strādātspējīgi un pieraduši pie smaga darba nastas, viņiem patīk sajūta, ka viņi ir izdarījuši kaut ko vērtīgu. Man personīgi tas ir dzinulis. Ja es tāpat vien sēžu, man rodas sajūta – ko vērta ir mana dzīve? Kāds labums no tās? Pat ja iestādu puķīti un tā izaug, esmu savu roku pielikusi, lai tā augtu. Un, ja varu savu roku pielikt pie kaut kā vērtīga, kas cilvēcei nāk par labu, ir ļoti patīkama sajūta. Tad ir vērts dzīvot! Ja es, piemēram, saku runu un cilvēki aplaudē, nāk klāt un stāsta, ka manas runas dēļ bija vērts atbraukt uz šo pasākumu, teikšu atklāti – man tas sasilda sirdi.

 

Lasi vairāk žurnāla augusta numurā 2014!

Avots: http://una.lv/content/vaira-vike-freiberga-%E2%80%9Ecilveki-par-mani-loti-maz-zina-lielakoties-tikpat-ka-neko-nezina%E2%80%9D