Intervija "Vairas koki mūža garumā" portālam "Ienāc mežā"


Arnis Krauze sarunājas ar bijušo Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu

–   Kļūstot par Valsts prezidenti, jums Latvijā nebija plašs paziņu loks, uz kuriem varētu balstīties, gūt padomu un spēku. Jūs to meklējāt un radāt arī Latvijas dabā.

–   Mans pirmais atbalsts bija prezidenta kancelejas jaunā komanda, kuras vadībā aicināju Mārtiņu Bondaru. Drīz pēc manas ievēlēšanas mēs devāmies uz Mārtiņa tēva lauku īpašumu Latvijas – Igaunijas pierobežā, Salacas upes krastā. Mums tika parādīts liels dižozols, un mani tas ieinteresēja arī tādēļ, ka mēs ar dzīvesbiedru Imantu reiz aizrāvāmies ar tā saucamo pilsētas šamanismu, kas nozīmē arī tiešas sarunas ar dabu. Es piegāju pie ozola, pieliku pieri tā stumbram un sajutu koka milzīgo spēku. Man acu priekšā parādījās gaismas tēls, tāds gluži kā senlatvietis ozola lielumā. Es saklausīju signālus – nezināmā būs daudz, bet saņemšu arī palīdzību. Cilvēkiem daba ir devusi iespēju kustēties, koks nevar kustēties. Cilvēkam visu laiku ir kaut kur jāskrien un ar dotajām rokām kaut kas jāizdara. Bet kokam ir saknes zemē, viņš gūst zemes spēku, viņa rokas ir zari, kas tiecas pret sauli. Koks gūst spēku gan no zemes, gan no saules, viņš ir vidutājs, un tādam būtu jābūt arī cilvēkam. Cilvēks no koka var ļoti daudz ko mācīties, jo īpaši mieru, rēnumu un pašapziņu, kas no tā nāk. Ja cilvēks grib nomierināties un atjaunot enerģiju, tad pietiek nostāties zem koka lapotnes. Tas prasa atbrīvošanos no liekām domām, tu zem koka nevari, piemēram, pārskaitīt savu bankas konta atlikumu. Prātam jābūt tīram no ikdienas rūpēm. Ja izdodas sajust koka enerģiju, tā ir fantastiska. Senos laikos koki pratuši arī runāt. Cilvēkam vajag mājokli, viņš pienāk pie koka, bet tas saka – nē, es vēl gribu dzīvot! Viņš pienāk pie nākamā, arī tas žēlojas. Ziema tuvojas, jārūpējas par bērniem un siltumu. Bet tad Dievs atņēma kokiem valodu, jo arī cilvēkam ir savas vajadzības, un to priekšā kokam reizēm ir jāupurējas. Mūsu senčiem koks bija galvenais iztikas avots, ienākot svešzemju tirgotājiem, preces tika mainītas pret koku. Labi, ka Dievs atņēma kokiem valodu, citādi latvieši nespētu šajā zemē iekārtoties.

–   Vai ozols Salacas krastā ir bijis vienīgais koks, kuram jūs esat lūgusi spēku un atbalstu?

–   Nē, prezidentūras gados mēs ar Imantu bieži svētdienās braucām uz Valguma ezera pusi, tur ir ozols, kas arī ir krietni dižs. Mēs tur bieži piknikojām, bijām kontaktā ar dabu un guvām no tās garīgo spēku. Latvietim savienība ar dabu ir asinīs. Piemēram, es nupat no mazmeitas uzzināju, ka viņa iemācījusies noturēt uz divriteņa līdzsvaru, jo braukusi ar Latvijas izgudrojumu – koka divriteni bez pedāļiem. Tas ir pierādījums tam, ka koks nav beidzis mūs pārsteigt. Latvijā zinātnieki paveikuši lielu darbu, lai rastu kokam arvien jaunu pielietojumu, izmantojot koka granulas, skaidu plāksnes un citus materiālus.

Mums ir īpaša saite ar kokiem, jo dainās koks ir cilvēka simbols. Ozols un liepa kā vīrietis un sieviete, ābele kā māmuliņa un daudzi citi salīdzinājumi.

–   Jūsu mūža darbs 50 gadu garumā ir latvju dainu pētīšana, jo īpaši esat vētījusi Saules dainas. Tajās bieži tiek minēti arī mūsu koki. No Talsu aprinķa Kabiles nāk šāda daina: “Ozoliņis lielījās: Saulei sakņu nerādīt. Vējš nolauza galotnīti, Saule saknes balināja.” 

–  Caur šo it kā vienkāršo dainu tiek parādīta ģeniāla doma par cilvēka niecību dabas likumu un laika rituma priekšā. Ozols ir liels, varens un iespaidīgs, taču arī viņam ir savs liktenis un nolemtais dzīves posms. Arī ozolam ir tie paši riski – vētras un plūdi –, kuriem cilvēks pakļauts. Lai cik dižozols ir resns, varens un stiprs, lai kā viņš domātu, ka ir varenāks par sauli, beigās saule balina viņam saknes. Katram ar to ir jārēķinās. Cilvēks var būt liels, varens un bagāts, bet arī viņa saknes vai kaulus reiz saule balinās.

–   Latviskajā dzīves ziņā vēl pirms kristietības ienākšanas viens no pasaules uztveres elementiem bija Austras jeb Pasaules koks, kur pasaules uzbūves pamats bija koka stingrais stumbrs. Tas ir attēlots arī daudzos tautiskajos rakstos.

–   Šeit parādās centra ideja, tas ir ļoti spēcīgs simbols. Koks kā vidutājs starp debesīm un zemi. Cilvēks, tāpat kā koks, mūža garumā tiecas pretī debesīm, bet cilvēka gadījumā tas nozīmē savas apziņas izkopšana ik dienu, ne gluži tikai fiziskais garums. Garīgā attīstība ir jāturpina līdz pēdējai elpai. Koks to dara savā veidā, cilvēks citā plāksnē. Bet tā ir universiāla simbolika. Daudzās pasaules reliģijās ir doma, ka cilvēks sevis meklējumos atrod Visumu. Brīdī, kad cilvēks no sava ikdienišķā “es” atsakās, viņš tiek atbrīvots no sajūtas, ka viņa pasaule ir iesprostota. Pasaules koks simbolizē sevis centrēšanos, kas ļauj paplašināt apziņu. Tas ir paradokss, jo acu priekšā ir viens koks – mēs tagad skatāmies uz kļavu –, bet vienlaikus tā ir visa plašā pasaule.

–   Tajos brīvajos brīžos, kad esat savās lauku mājās Īvandes pusē – jums izdodas pamanīt, kā koki sāk tērpties agrā pavasarī, vai kādi ir to brunči vēlā rudenī?

–   Te, laukos, ir redzama ļoti liela dažādība. Es redzu osi – aklo koku. Pasakā teikts, ka visi koki pavasarī saģērbās savās lapotnēs, bet osis aizgulējās un neredzēja, kas viņam apkārt notiek. Beigās viņam saka – visi koki jau izplaukuši, ko tad tu ne? Osis tad nu arī nolemj, ka viņa lapas izplauks. Nāk rudens, un viņš nolemj, ka pasteigsies ar lapu nomešanu pirms pārējiem. Tā nu iznāk, ka osim ir īsākais laiks būt salapojušam. Katram kokam manā apkārtnē ir citāds raksturs. Latviešiem liepa un ozols ir nozīmīgākie koki, bet arī bērzam ikdienas dzīvē ir ļoti būtiska nozīme. Mums ir daudz egļu, un jo īpaši tās skaistas ir ziemā, kad uzkrīt sniegs. Tad var vērot bildes kā no gleznām vai pastkartēm. Latvijā jo īpaši skaista ir sarma, piemēram, Kanādā es tādu neatceros. Kad ziemā kokiem pielīp sarma, tad tie ir kā mežģīnes pret zilām debesīm, tas ir fantastisks skats. Koks ir ļoti interesants arī bez lapām, jo tad var redzēt mazu un lielu zaru rakstus. Salapojis koks ir liels puduris, bet ziemā var vērot katru detaļu.

–   Viens no Valsts prezidenta pienākumiem dažādās vizītēs un ceremonijās ir arī koku stādīšana…

–   Es Latvijā kokus esmu stādījusi vairākās vietās, un visas uzreiz nespēšu nosaukt. Atminu koka stādīšanu Doles salā, kas ir manas ģimenes dzimtā puse. Atminu arī Pāvilostā iedēstītu kociņu, tie ir stādīti arī Vecumniekos un pie Staburaga. Es būtu labprāt to darījusi vairāk, uz koku stādīšanu esmu vienmēr gatava.

–   Ļaudis šobrīd bieži runā, ka mums visi meži tiek izcirsti un nekas vairs nepaliks nākamajām paaudzēm. Statistika gan liecina, ka mežu šobrīd ir vairāk, nekā, piemēram, Ulmaņlaikos. Kādi ir jūsu vērojumi?

–   Es uzticos statistikai, un reti kurai valstij ir tik daudz mežu kā mums. Jāatzīst, pirmajos neatkarības gados daudzi nocirta visu savu mežu, naudas grūtību dzīti. Ātri vien gan tas tika sakārtots, un šobrīd mums ir gan valsts aprūpēti, gan privātie meži, kas tiek kopti. Arī mēs savā lauku īpašumā iestādījām 13 000 kociņus. Tas lielā mērā ir pateicoties Eiropas Savienības politikai, kas padara mežu atjaunošanu par izdevīgu pasākumu un neļauj atstāt zemi tukšu. Mežs ir ļoti drošs ieguldījums, bet ar apziņu, ka tas ir mazbērniem. Šis nu reiz ir patiess stāsts par atjaunojamajiem resursiem. Nafta tiek izpumpēta, un tās paliek arvien mazāk, bet koku arvien var stādīt jaunu.

–   Mežs dažādos laika posmos ir bijis liels atspaids latviešiem. Arī ģimenes uzturēšanā un bērnu skološanā.

–   Senču laikos tikai retais latvietis paietu garām nokaltušam kokam. Vācēju tradīcija mums ir gēnos. Man pašai patīk mežs, kur nav brikšņos jālauž kakls. Mežs, kur ir zaļoksnis, bet nav krūmu, kas sitas sejā un skrāpē. Man ļoti grūti staigāt pa mežu vietās, kur tas nupat nocirsts, vai tikko koku vagas dzītas. Tādā es nesen guvu ceļa traumu un apzinos, ka pa mežu tomēr jāstaigā diezgan uzmanīgi. No bērnības atminu, ka Dunikā, Liepājas pusē, vecāmāte bija paņēmusi mani brūklenes lasīt. Es ieraugu sūnu apaugušu celmu, uz tā aug brūkleņu cers, un es grasos stiept roku. Vecāmāte iekliedzās – jo tur, uz tā celma saulē sildījās odze! Mežs var iepriecināt un nomierināt, tomēr jābūt uzmanīgam – nepaklupt, neuzmīt odzei, pašam nepazust. Pret mežu ir jāuzvedas ar cieņu un piesardzību, cilvēks tur nedrīkst būt pārgalvīgs.

–   Šovasar apritēja 10 gadi kopš jūsu prezidentūras beigām. Redzot jūsu darba grafiku, šobrīd gan rodas iespaids, ka prezidentes amata pienākumus ne uz brīdi arī šajos gados neesat pārtraukusi veikt.

–   Jāatzīst, pirmo vasaru pēc Valsts prezidentes amata termiņa beigām es patiesi atpūtos. Bet tuvojās rudens, un sāka nākt ielūgumi uz dažādiem pasākumiem, un kā tu tos atraidīsi. Es biju pārdomās – nez, cik gan ilgi kādam interesēs bijušais prezidents. Laiks iet uz priekšu, nāk jauni un arī bijušie prezidenti. Mana doma bija – kamēr vēl ir pieprasījums pēc manas klātienes un es varu nest Latvijas vārdu pasaulē, man šī izdevība ir jāizmanto. Es nolēmu, ka piedalīšos visos pasākumos, kas kaut ko dara pasaules labā, lai cik tas naivi varbūt izklausītos. Jau vairākus gadus esmu Madrides kluba prezidente, kas apvieno bijušos valstu un valdību vadītājus no visas pasaules.

–   Lai visus šos pienākumus veiktu, lai turpinātu arī zinātnieces darbu un latvju dainu pētīšanu, ir vajadzīga liela enerģija un spēks. Kur jūs to smeļaties?

–   Visvairāk laika aizņem pasākumi, kur man tiek lūgts uzrunāt auditoriju. Un mana enerģija ir publikas enerģija. Tas ir tāpat kā aktieriem, kad tu uz skatuves sajūti publikas reakciju, tas ir lielākais gandarījums. Ja publikai acis mirdz un ir interese, tā ir lielākā atalgojuma sajūta.

–   Tuvojas Latvijas simtgade, laika nogrieznis gadsimta garumā. Jūsu pārdomas pirms mūsu valsts jubilejas.

Latviešiem ir ļoti sena esamības vēsture, bet valstiskā vēsture ir ļoti īsa. Mums nav neskaitāmu piļu ar zeltītiem grebumiem, kādas redzam daudzās Eiropas malās. Varbūt vienīgi tāda ir Rundāles pils, kas no kungu godības mums palikusi. Bet īsā vēsture mums ir arī izdevība, jo tā nozīmē, ka vēsture mums ir balta lapa, mēs varam tajā rakstīt un vēsturi iespaidot. Šī iespēja tagad ļaudīm dod brīvību, kāda mūsu senčiem ilgus gadsimtus nebija. Mēs nedrīkstam aizmirst, kāda dzīve bija mūsu vecvectēviem vien pirms trim četrām paaudzēm, kādas bija viņu izredzes pasaulē. Valstiskā neatkarība paver citus apvāršņus, tā nodrošina iespēju saglabāt savu kultūru un valodu. Tamdēļ mēs nedrīkstam savu valstiskumu nicināt. Es gribu novēlēt, lai mūsu Latvijai ir Saules mūžs!

Avots: http://ienacmeza.lv/2018/02/20/vairas_koki_muza_garuma/